Šis prāmis atiet no Tarifas pilsētas, kas ir Spānijas galējais dienvidu punkts, un atrodas 100 km attālumā no Alhesirasas. Taču uz Tarifu nebūs jānokļūst pašam – biļetes cenā ir iekļauts transports uz tās galveno ostu, kur droši tiksi sēdināts uz kārotā prāmja.
Kas attiecas uz pašizmaksu, tad biļetes cena nav īpaši “kož” – tikai 42 eiro. Vismaz Eiropai tas nav īpaši dārgi.
Pirms iekāpšanas jums ir jāiziet robežkontrole un jāsaņem izbraukšanas zīmogs. Manā gadījumā viss noritēja ātri un bez liekiem jautājumiem, kā jau daudzās citās – izbraukšana no Eiropas nav iebraukšana, kur var pat pamirkšķināt. Un daudzi citi netika aizturēti, apzīmogoti un atbrīvoti.
Tad mēs sākām nirt prāmī.
Man pie ieejas nepatika mazais skapītis ar trim plauktiem koferiem. Dabiski, ka viss nederēja, un, tā kā es īpaši nesteidzos, nācās nolikt somas turpat blakus, atspiedies pret sienu.
Un tad mēs devāmies uz klāja.
Tur bija plaša zāle, vairāki bāri ar kafiju, ēdieniem un dzērieniem abās pusēs un bariņš cilvēku, no kuriem daži jau bija sastādīti rindā uz citu, Marokas robežkontroli. Tur štancēja pat ātrāk nekā pie Spānijas kontroles – marokāņi ir marokāņi. Gudri puiši.
Saņēmuši iebraukšanas zīmogu Marokā, lai gan vēl nebijām iekļuvuši, visi devās ieņemt brīvās vietas – to plašajā zālē bija daudz. Sēdēju pie loga un skatījos.
Mēs devāmies ceļā. Diena bija skaidra un karsta, Spānija sāka lēnām šķīst noslēpumainā dūmakā, tās piekraste kļuva arvien mazāk redzama, dvēselē bija mazliet skumji – Eiropa, kurā pavadīju gandrīz pusotru gadu, bija beigusies, un palika kaut kur tur, otrpus Gibraltāra šaurumam.
Nu, nekas, visus šos pusotrus gadus ar bērnišķīgu satraukumu gaidīju Maroku un visa perioda garumā vairākkārt garīgi atgriezos vienā no savām mīļākajām austrumu zemēm, kuru pirmo reizi nolēmu apmeklēt pēc ieteikuma pilnībā plkst. iespēja.
Tā manas ilgas pēc Eiropas ātri vien norima. Un es atzīstu, man tas ļoti nepietrūka – man arī tas īpaši nepatika. Kādā no nākamajiem rakstiem pastāstīšu vairāk par savu ceļojumu uz turieni – nepalaid garām!
Kas attiecas uz Gibraltāru, tad kādā brīdī izgājām atklātā jūrā, un krasti nemaz nebija redzami. Biju ļoti pārsteigts, jo man likās, ka tie ir tikai 14 kilometri (tas ir skaitlis, ko man vienmēr teica marokāņi). Bet tas likās 2,5 reizes ilgāks.
Turklāt vismaz stundu kuģojām uz Marokas tālāko ziemeļu ostu Tanžeru. Nu, varbūt 50 minūtes, bet ne mazāk. Kopumā viss bija diezgan ērti, bez papildu pakalpojumiem uz kuģa.
Agrāk vai vēlāk spēcīgi viļņi skars Gibraltāru (jo tur Vidusjūra satiekas ar Atlantijas okeānu). Viņi nāca diezgan negaidīti, un tikpat negaidīti man sāka reibt galva. Nekad agrāk neko tādu nebiju pamanījusi.
Lai nu kā, apmēram pēc stundas parādījās Tanžeras senās Medīnas baltās mošejas un ēkas. Uzreiz sajutu, kā krūtīs izplatās siltums – beidzot ilgi gaidītā Maroka.
Atceros sajūtu, ko pārņēmu pēc izkāpšanas no prāmja uz Tanžeras piestātnes – likās, ka dvēsele būtu iekārtojusies savā vietā. Eiropā kaut kādu mistisku iemeslu dēļ vienmēr jutos nevietā.
Tā ir dīvaina sajūta. Ne velti Rietumus sauc par “bez dvēseles” 🙂
Šis ir stāsts par manu Gibraltāra šķērsošanu ar prāmi no Spānijas uz Maroku.